2005-09-26
Marija Macijauskienė
„Nemunas“
Tajos laikos, kad strādāju un vēlāk vadīju Lietuviešu literatūras muzeju (1969-1981), mums nebija tiesību saņemt ne mūsu ārzemēs dzīvojušo rakstnieku grāmatas, ne citus ikonogrāfiskos materiālus. Izdomāju “nospiest otro ērģeļu pedāli”, t.i., apkopot pieejamo lietuviešu literatūru citās valodās un visu materiālu par tās tulkotājiem vai popularizētājiem.
Katram kultūras faktam ir savas saknes, no kurām labvēlīgā klimatā izaug koki ar smagiem vainagiem. Interesējoties par lietuviešu un latviešu kultūras saitēm, jau sen biju tikusi pie Kaža Dunča darbiem (visticamāk, gandrīz visi nedēļas laikraksta “Nemunas” lasītāji par viņu neko nezina, tāpat kā es toreiz, vācot materiālus muzeja vajadzībām).
Lietuvas PSR Literatūras muzeja ekspozīcijas sagatavošanas laikā viņš dāvināja grāmatas ar lietuviešu rakstnieku veltījumiem. To vidū ir Vītauta Montvilas grāmata “Uz plašu zemi” ar pēdējo mums zināmo Vītauta Montvilas ierakstu. K. Duncis kā lietuviešu literatūras tulkotājs to saņēma 1941. gadā. 19. jūnijs Latvijas PSR rakstnieku 1. kongresa laikā, kad viņš patronēja lietuviešu rakstnieku delegāciju – P. Cvirku, K. Korsaku un V. Montvilu.
Atgriezīsimies mazliet atpakaļ. K. Duncis dzimis Pirmā pasaules kara laikā (1914. gadā) Skaistgiru pagasta Dvelaiču ciemā, netālu no Latvijas robežas – pusceļā starp Joniškiem un Žagari, algotņu Jules un Vincas Kvedaru ģimenē.
Ķeizara armijas ietekmē, māte ar zīdaini uz rokām ar māsas Onas, kas bija algotne, palīdzību, pārcēlās uz Rīgu (šeit pārcēlās arī Onas darba devējs Karlis Duncis). Bads un slimības vājināja mātes veselību, un viņa drīz nomira, atstājot Onai savu mazuli. Būdama gādīga, viņa rūpējās par mazuli. Tad viņš uzauga pie mātes māsas, kur sāka apmeklēt lietuviešu pamatskolu. 1922. gadā Karlis Duncis apprecējās ar savu ilggadējo algotni Onu un adoptēja Kazi, dodot viņam uzvārdu – Duncis. Topošais tulks turpināja mācības latviešu skolā. Pēc tam – Jonišķu latviešu proģimnāzijā, Jelgavas klasiskajā ģimnāzijā. Mācoties ģimnāzijā, K. Duncis sāka rakstīt dzejoļus, kurus iespieda Jelgavas laikraksts «Zemgales Balss».
1932.gadā vasarā, atbraucot uz Jonišķiem, mazā grāmatnīcā iegādājās Petras Cvirkas kunga grāmatu “Saulriets Nykas valsčiuje”. Grāmata tika izlasīta vienā elpas vilcienā. Viņam tas tā iepatikās, ka ar Petro Cvirkas darbiem gribējās iepazīstināt arī latviešu lasītājus. Noveli «Superfosfatas» viņš tulkojis un publicējis laikrakstā «Zemgales Balss» pēc atgriešanās Jelgavā rudenī. “Tā es saķēru tulkošanas slimību,” pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem man atzina K. Duncis.
Pēc P. Cvirkas romāna “Frankas Krukas” iznākšanas K. Duncis atbrīvojās no šī cietā un lielā rieksta. Toreiz tas bija sava veida piedzīvojums: bez stabila iztikas avota vai pasūtījuma uzņemties šādu darbu! Tiesa, prese par grāmatu publicēja radikāli pretējus viedokļus, taču tas jauno tulkotāju neatturēja, jo īpaši tāpēc, ka autors bija pazīstams rakstnieks. Darba vidū radās dažādas problēmas, un tulkotājs, meklējot konkrētus kontaktus ar autoru, rakstīja izdevniecībai “Sakalo”, lūdzot palīdzību. Izdevniecības direktors Antanas Kniūkšta vēstuli pārsūtīja adresātam, un drīz vien K. Duncis saņēma no Cvirkas kunga atbildi, kurā pateicās par uzmanību un brīdināja, ka tulkotājam joprojām ir konflikti ar izdevējiem, ar valdošās šķiras oficiālo viedokli (Cvirkas kungam jau bija pieredze). 1936. gadā pēc dažu mēnešu smaga darba K. Duncis, kurš pabeidza tulkot “Franku Kruku”, sāka vērt izdevniecību durvis, sāka ar lielāko izdevniecību “Valters un Rapa” un beidza ar nelielu necilu izdevniecību, kas izdeva krievu klasiku un V.Lāča grāmatas. Nekustējās no vietas, varbūt biedēja lielais darba apjoms, kura izdošanai bija vajadzīgs liels apjoms, vai varbūt pie vainas kādi pagrīdes avoti… Ai, ko jūs te minējat. Tiesa, Cvirkas kungs jau bija labi pazīstams latviešu lasītājiem: parādījās Sudrio-Vaivora tulkotā “Zemė matintoja”, radio skanēja K. Dunča tulkotās noveles “Superfosfatas” un “Šīvija liktenis”. “Franka Kruka” autors vēstulēs, kas neizdzīvoja karu un apjukuma laikā (K. Dunci izsūtīja trimdā), mudināja tulku, iesakot nekrist izmisumā, jo dzīvu vārdu nekas nespēj nomākt. Vienlaikus P. Cvirka iepazīstināja K. Dunci ar citu lietuviešu rakstnieku daiļradi.
Tajā laikā un vēlāk K. Dunča tulkotās noveles, dzejoļi un noveles no lietuviešu autoriem skanēja periodiskajos izdevumos un Rīgas radio. Radiokomitejas literārajā redakcijā strādāja Mirdza Ķempe, kura juta līdzi kaimiņiem.
Krājās K. Dunča tulkoto darbu pūrs, nostiprinājās lingvistisko zināšanu bagāža, bibliotēkā atradās lituanistika, un pamazām radās doma sagatavot un izdot lietuviešu prozas antoloģiju. Kāds izmērs un profils?! Uzreiz noraidīja ideju sākt ar veco klasiku un izvēlējās jaunību. Padomnieki bija arī P. Cvirka un K. Korsakas. Tulkotājs ne vienmēr varēja izmantot P. Cvirkas padomu, jo īpaši tāpēc, ka darbs tika apgrūtināts 1934. gadā. Apvērsums Latvijā. Cik tulkotājs atcerējies, pirmajā antoloģijas versijā bija iekļauti šādi autori: P. Cvirka, A. Venclova, S. Kapsnys, K. Inčiūra, J. Grušas, L. Dovydėnas, V. Alantas, N. Mazalaitė. Vēlāk saraksts tika papildināts ar J. Baltuša un K. Borutas vārdiem. Katra autora vārdam bija pievienota fotogrāfija un īsa biogrāfija. J. Šimkus un P. Cvirka Lietuvas presē publicēja īsu ziņu par K. Dunča ideju un sniedza savu adresi Rīgā. Taču izdošanas lietas tā arī nesanāca, jo daļa antoloģijas autoru tobrīd nebija meklēti, un manuskripts palika tulkotāja atvilktnē. Tiesa, informācija palīdzēja mūsu rakstniekiem atrast tulkotāju, un līdz ar to viņa bibliotēkā uzkrājās ap pusduci lietuviešu autoru grāmatu ar veltījumiem (tās Lietuvas bibliotēkas fragmentu K. Duncis dāvināja Lietuvas literatūras muzejam, jau pieminētā V. Montvila grāmata, P. Cvirkas “Cukrniai avinėliai”, J. Baltuši “Nedēļa sākas labi”, I. Simonaitytes “Karalis Viliuss”, K. Inčiuras “Mīlošās sievietes”, N. Mazalaites “Pilsēta, kas neeksistē” un “Piejūras sievietes”). Kopā K. Duncis tulkojis S. Neries, A. Miškiņa, K. Borutas, V. Montvilas un citu lietuviešu autoru dzeju. Blakus A. Venclova romāns “Draudzība”. Minētie lielie darbi vēl gaidīja izdevēju.
Pirmajos padomju gados, kā man rakstīja K. Duncis, Valsts izdevniecība P. Cvirkas “Franku Krukas” sagaidīja ar atplestām rokām. Tulkotājs steidzās pavēstīt autoram priecīgās ziņas. Diemžēl P. Cvirka nedaudz apstulbināja tulkotāju ar apņēmību romānu pārrediģēt, saīsināt, mainīt. “Petras Cvirka,” man atmiņās rakstīja K. Duncis, “romānu rūpīgi un nesaudzīgi rediģēja, ar zilu tinti izdzēšot ne tikai atsevišķas frāzes, bet arī veselas lappuses un nodaļas.” Arī ar Podrauga tulkojumu nodarbojās K. Duncis, reizēm ilgi gaidot, nesaņemot tobrīd ļoti aizņemtā P. Cvirkas atsūtītā romāna labojumus. Tā “Frankas Krukas” dzima otro reizi latviešu valodā, ievērojami saīsināts un pārrediģēts. Jau pirms romāna iznākšanas P. Cvirka necieta pat 1940. gadā. rudenī viņš negaidīti parādījās Rīgā. “Tas bija nedēļas vidus – trešdiena vai ceturtdiena,” vēstulē norādīja K. Duncis. – Ap pulksten desmitiem no rīta iegriezos Valsts izdevniecībā, lai apraudzītu režisoru, rakstnieku Jāni Niedru, kurš, būdams Cvirkas kunga talanta cienītājs, personīgi parūpējās par “Franka Krukas” izdošanu. Sarunu pārtrauca klauvējiens pie durvīm – uz sliekšņa parādījās Petras Cvirka (pazinu viņu pēc lietuviešu prozas antoloģijai atsūtītās fotogrāfijas).
Cvirkas kungs ilgi Rīgā neuzturējās. Vakarā latviešu rakstnieki un mākslinieki pulcējās rakstnieka štābā, kas tobrīd bija ļoti šaurs. Petras Cvirka stāstīja par lietuviešu rakstnieku bažām, par viņu darbiem, par līdzdalību sabiedriskajā dzīvē”.
Pēdējā uzturēšanās dienā latviešu rakstnieki J. Niedrė, J. Vanags, V. Lukša, J. Granta, K. Duncis u.c. devās izrādīt Siguldu, Latvijas Šveici.
Vakarā saruna par literatūru, mākslu un jaunas dzīves veidošanu turpinājās vēl ilgi.
” Viesa atpūtai bija sagatavota bijušā Ulmaņa guļamistaba. Man — blakus istabā, — atcerējās K. Duncis. – Vecajā pilī apklusa cilvēku balsis, tumšā nakts apņēma pils torņus. Es gulēju ar atvērtām acīm, uz galda mirgoja naktslampiņa un… klusa bilde – durvīs stāvēja Petra Cvirka vienkreklā, basām kājām iebāztām kurpēs.
– Vai tu neguli? – Un apsēdās uz gultas malas. Viņš dalījās iespaidos par Rīgu. Pēc tam, atvainodamies, ka nācies daudz strādāt, viņš paskaidroja, kāpēc pārstrukturējis “Franku Kruku”, lai gan tika saprasts, ka romāna jaunā versija ir daudz sarežģītāka un koncentrētāka. Saruna ievilkās. Bija viegli gan klausīties, gan runāt, varbūt tāpēc, ka bijām gandrīz viena vecuma, lai gan Petras Cvirka lietuviešu literatūrā jau bija ieņēmis zaraina ozola lomu.
Svētdienas rītā, – turpināja K. Duncis, – Siguldā ieradās rakstnieki A. Upītis un V. Lācis. Svinīgo noskaņojumu izjauca pusdienu laikā saņemtā telegramma – Petram Cvirkai steidzami bija jāatgriežas Lietuvā. Līdz vilciena atiešanai uz Kauņu ir palikusi nepilna stunda. Man bija jāsteidzas. Stacijas priekšnieks nepacietīgi soļoja pa peronu; vilciena atiešana aizkavējās par divām minūtēm.”
Cvirkas kunga romāns “Frankas Krukas” latviešu valodā iznāca 1941. gadā. pavasarī, martā.
Tad Cvirkas kungs ar sievu mākslinieci Mariju Cvirkieni 1941. gadā ieradās Rīgā. jūnijā kā Latvijas PSR rakstnieku 1. kongresa viesis. Kārtējo reizi “Franka Krukas” autors tikās ar tulkotāju, viesojās viņa mājās, interesējās par viņa bibliotēku un lietuviešu rakstnieku grāmatām ar autogrāfiem. Uzturēšanās dienas nepagāja ilgi. Tad viņus skāra pirmie kara šāviņi.
Tobrīd tipogrāfijā jau tika vākts A. Venclovas romāns “Draudzība” K. Dunča tulkojumā. Un, gatavojot šo romānu latviešu valodā, tā autors dažas lietas saīsināja un mainīja… Romānam vajadzēja iznākt 1941. gada rudenī. Diemžēl hitleriskās Vācijas uzbrukums šo ideju iznīcināja, kā arī lietuviešu prozas antoloģijas izdošanu. Kara un pēckara apjukuma laikā (tulkotājs, kā jau minēju, arestēts) pazuda lielākā daļa no K. Dunča Lietuvas arhīva.
1940.-1944.gadā lietuvieši un latvieši apmainījās ar attiecīgām publikācijām biezos žurnālos – “Raštai” un “Karuogs”. Arī šeit redzami daudzi K. Dunča tulkojumi: V. Montvila, T. Tilvīša, P. Cvirkas, S. Nēries, A. Vencloca darbi, proza un lirikas. Vēl 1940. gadā rudenī K. Duncis žurnālā “Karuogs” publicēja rakstu par lietuviešu literatūru, kas, jāatzīst, bija nedaudz virspusējs, bet kognitīvi nozīmīgs. Toreiz Rakstnieku savienība ieteica materiālu tulkojumiem K. Duncim.
Pēckara gados K. Duncis atkal satikās ar P. Cvirku, bet jau Kauņā. Cvirkas kungs tikko ievācās jaunā dzīvoklī Žaliakalņa pakājē (Altų Nr. 2), priecājās, ka būs saulains.
Duncis atzinās 1945. g. martā pēc S. Nėries dzejoļa “Marytė Melnikaitė” tulkošanas un izlasīšanas Rīgas Radio. Cvirkas kungs nolēma kopā apciemot slimo dzejnieci un ar šo ziņu paspilgtināt viņas noskaņojumu. Taču dzejnieka veselības stāvoklis bija tik smags, ka abi rakstnieki vilcinājās.
Duncis uz muzeju nosūtījis arī A. Venclovas autogrāfu “Ceļš uz Lietuvu”, kuru, kā apgalvoja latviešu rakstnieks, saņēmis pēc nelielas pieturas Kauņā ceļā uz rakstnieku forumu Viļņā.
Un pēc tam K. Duncim nācās nobaudīt represīvo struktūru pildīto maizi. Ilgu laiku pēc atgriešanās parastajā dzīvē rakstnieks neatguvās; viņa dzīve tika saplēsta. Viņa kolēģis, kā arī mūsu literatūras tulkotājs Alfonss Sukovskis man mazliet pastāstīja par šo faktu.
Neskatoties uz visādām grūtībām, K. Duncis vienmēr konsekventi interesējies par lietuviešu literatūras plūdumu, īpaši augstu vērtējis P. Cvirkas, A. Venclovas, J. Baltuša, S. Nērijas, A. Miškiņa, J. Avyžiaus grāmatas. Viņš bija tulkojis milzīgu S. Nērijas, V. Montvilas (K. Dunci aizkustināja autora traģiskais liktenis), A. Miškiņa, T. Tilvyša, K. Inčiūras dzejas sējumu. Viņš iejūtīgi sekoja jaunās paaudzes latviešu dzejnieku daiļradei. Viņš mani pierunāja (pat burtiski sūtīja) iztulkot Ārijas Elksnes dzejoli “Vēstules tālajai zvaigznei”. Nezinu, vai autore vēl ir paspējusi ieraudzīt manu tulkojumu “Literatūra ir meno” ikdienā, jo drīz vien šis talantīgais manas paaudzes latviešu dzejnieks atvadījās no dzīves.
Mūzika, tāpat kā literatūra, ieņēma ārkārtēju vietu K. Dunča dzīvē. Cita starpā viņš pats spēlēja vijoli.
kazisduncis 